Kas izgudroja rožukronis? No kurienes nāk šodienas Rožukroņa lūgšanas? Rožukroņa izplatību, iespējams, var saistīt ar krusta kariem un bruņinieku atgriešanos no Tuvajiem Austrumiem 11. gadsimtā. Tā laika Palestīnas iedzīvotāji (galvenokārt musulmaņi) bija slaveni ar savām ritmiskajām, atkārtotajām lūgšanām, ko mēra ar auklu ar pērlītēm.
Lūgšanu virves pastāv arī citās reliģijās, piemēram, budismā un hinduismā. Šo auklu struktūra un pērlīšu skaits bija ļoti līdzīgs mūsdienu rožukroņiem. Kristīgie bruņinieki, iedvesmojoties no lūgšanu auklu vienkāršības un universāluma visos attiecīgās reliģijas sociālajos slāņos, pārņēma šo ideju. Turklāt Marijas dievkalpojuma pieaugošo nozīmi tajā laikā, iespējams, ietekmēja arī tas, ka rožukronis tika veltīts tieši šim tēlam. Jakobs Sprengers (inkvizitors), dominikānis, līdzautors darbam "āmurs uz raganām" un 1. Rožukroņa brālības dibinātājs Ķelnē, pievienoja "Mūsu Tēvs" un "Es ticu" katras desmitās "Slava" daļas beigās, ko skaitīja kopā ar katru no 15 noslēpumiem.
Tā radās Rožukroņa lūgšana, kas pazīstama kā Marijas jeb dominikāņu Rožukroņa lūgšana. Tādējādi pati rožukroņa kapelas ideja nāk no Tuvajiem Austrumiem, bet rožukroņa veidošanās, kā mēs to pazīstam šodien, ir pavisam cits stāsts, taču arī tas ir saistīts ar bruņniecību un visur klātesošo Marijas dievkalpojumu. Rožukroņa lūgšanas tradīcija ir ļoti sena, taču daudzu gadu desmitu laikā tās nozīme nav mazinājusies pat nedaudz.